Kad ūdens plūdos Noāss ar visim zvērim sagāši šķirstā, tad ielavījies tur arī Vells, pārvērties par peli un izgrauzis šķirstam mazu caurumiņu. Kad nu sķirstā sācis ūdens iekšā tecēt, tad cilvēki un zvēri sanākuši kopā pārrunāt, kā glābties no slīkšanas.
Kad neatraduši cita padoma, tad čūska apņēmusies ielīst caurumā un aizturēt ūdeni, ja pēc plūdiem viņai būtu brīvu pārtikt no tāda dzīvnieka gaļas, kuram visgardākās asinis. Gribot negribot bīš jāpieņem čūskas padoms un jāapsola viņai paģērētā dzīvnieka gaļa. Tā nu arī čūska ielīdusi tai caurumā un šķirsts bīš glābts no slīkšanas.
Pēc ūdens plūdiem uzdevuši odam izmeklēt to dzīvnieku, kam esot visgardākās asinis. Ods nu sūcis asinis no visim dzīvniekim un beidzot atradis, ka cilvēkam esot visgardākās asinis. Priecādamies par atradumu, ods jau laizdamies dziedājis: “Cilvēkam ir visgardākās asinis.”
To dzirdēsi bezdelīga un, žēlodama cilvēku, norāvusi odam zodu. Ods nu gan atlaidies ar ziņu, bet bez zoda nekā cita nevarējis izteikt, kā tik: “Zī, zī, zī!” Pielaidusies arī bezdelīga un teikusi, ka viņa saprotot oda valodu. Ods stāstot, ka vardei esot visgardākās asinis.
Lai nu arī čūskas prasījums bīš izpildīts, tomēr viņa drīz vie(n) manīsi, ka viņa ir pievilta. Tādēļ čūska ēd vardes tikai tad, kad nevar dabūt peļu, putniņu un citu dzīvnieku. Cilvēki no tā laika vajā čūsku, bet bezdelīgu labprāt ierauga un ļauj tai mierīgi mūrēt pērkli savā paspārnē.
P.Š, no P.Dankas Raunā.